Dabas pārgājiens uz Veckuldīgas pilskalnu

5 km Kuldīgas senais tilts – Melnā kolka – Veckuldīgas Pilskalns – Kuldīgas senais tilts

~ 5 km dabas pārgājiens Ventas ielejā. Kuldīgas senais tilts – Melnā kolka – Veckuldīgas Pilskalns – Kuldīgas senais tilts. Samērā ekstrēms, bet ārkārtīgi aizraujošs maršruts dabas vērotājiem un neierastu skatu meklētājiem.

Virzienā uz pilskalnu maršruts ved gar pašu Ventas ūdens līniju sekojot makšķernieku takām, kas aizaugušas ar augstu zāli, šķērso daudzus sīkus avotus, kas uztur augsni mitru visu gadu un veido dubļus ar mālainiem nogulšņiem. Bez zābakiem neiztikt! Tā kā šis pārgājiens ir diesgan izaicinošs arī fiziski, atpakaļceļš izvēlēts pa Ventas stāvkrastu, kur iešana ir daudz vieglāka, kājas ir sausas, bet skati ne mazāk aizraujoši. Turpceļš varētu aizņemt vidējās fiziskās sagatavotības cilvēkam ap 2,5 h, atpakaļceļš – 40min.

Jauka piknika vieta pilskalna pakājē ar galdiņu un ugunskura vietu. Savas līdzi paņemtās sviestmaizes tikpat jauki varat notiesāt arī sēžot uz pilskalna strauta gājēju tiltiņa, klausoties putnu dziesmās un atvēsinot kājas strauta dzidrajos ūdeņos.

Dabas pārgājiens ar Māri Olti

Māris Olte

Māris Olte

Teksts: Māris Olte, Antra Grīnberga

Ja cilvēku kājas to taku nemīs, tā pazudīs. Daba paņems to atpakaļ. Šajā mazajā krājumā apkopotas zinību drupatas tiem, kam ir vēlēšanās izjust Ventu Kuldīgā.
Mūsdienās ne vienmēr cilvēku likteņi ar upi saistīti tik spēcīgi kā senāk, gadu tūkstošiem ritot. Upes, sava zirga, bultas skrējiena un vēršanās ugunī sajūta mūsu dabā ir dziļāk nekā televizoru jūras un hamburgeru kalni. Tāpēc arī izskan aicinājums aizbēgt no visa un visiem un ielīst tur, kur vēsturiski iegūt varēja visvairāk.
Šeit piedāvājam ar citu skatu aplūkot Ventas krastus Kuldīgas teritorijā. Paldies, ka uzticaties!

Džungļi pilsētā – šķiet neticami, bet pie mums to var piedzīvot! Vienā mirklī pastaigājies pa mūsdienīgi apdzīvotu vecpilsētu un malko kafiju kādā no šarmantajiem restorāniem, bet nākamajā mirklī jau esi vietā, kur daba ir noteicēja. Ja esi gatavs pakļauties dabas noteikumiem, apbruņojies ar piedzīvojumu kāri, gumijas zābakiem un dodies pārgājienā, kas būs gluži kā National Geographic dzīvē!
Pārgājiena sākuma punkts ir senā ķieģeļu tilta pakāje, kur gar krastu pa straumi uz augšu sāk vīties 5,5 km gara, laika gaitā makšķernieku iemīta taciņa, kas aizved līdz pat Veckuldīgas pilskalnam. Ceļā nāksies pārlēkt kādam platākam grāvim, izbrist dubļu bedri un uzrāpties kalnā, tāpēc šis piedzīvojums būs piemērotāks aktīviem dabas izzinātājiem. Maršruta mērošana aizņems vismaz divas stundas.
Pārgājiena sākumā izmanto iespēju un pavēro Alekšupītes ūdenskritumu no neierasta rakursa – apakšas. Tur stāvot, blakus redzēsi sarkanos Kuldīgas pils dzirnavu mūrus. Pirmās dzirnavas šajā vietā tika uzceltas Hercoga Jēkaba laikā, un tajās taisīja šaujamo pulveri, bet vēlāk, šī bija pirmā vieta Kurzemē, kur ražoja papīru. Kad esi ceļā, turi acis vaļā, jo šeit varēsi redzēt daudz! Ja ievēro kādu neparastāku veidojumu, ir iemesls to nobildēt un aiziet uz vēstures muzeju rast atbildi. Vai daudzie pāļi upē varētu būt bijusi platforma no kuģīša piestātnes, kurš kursēja no Kuldīgas uz Ventspili un atpakaļ? Katrs cilvēka veidojums upes malā ir ar savu vēsturi, tam bijis iemesls – to lūkot izštukot ir labs prāta vingrinājums.

Ja gribi sajust Kurzemi, runā ar vietējiem un ar tiem, kas sastopami upes krastā. Tad bez upes dotajām izjūtām varēsi dzirdēt arī īpatnējo Kurzemes valodu, gardos salīdzinājumus un daudz mutvārdu vēstures. Aprīlī un maijā iedrošinies paķert vimbas vietējo “kolhozā” lejpus vecā tilta – tas būs patiess novadpētniecības karuselis!
Kad būsi ticis apmēram līdz pusceļam, krastā sliesies Melnā kolka. Tās līkums ir vieta, kur piestāj gan laši, gan pret straumi migrējošās un no dīķiem savulaik izsprukušās karpas. Latvijā nav daudz vietu, kuras ceļotājzivis no jūras – laši, taimiņi, vimbas – dala ar karpām, līņiem un brekšiem. Te tāda ir.
Šī vieta jau izsenis slavena ar lieliskām zivju bedrēm un žvirām, kur lasim un taimiņam izgrozīties, bet tā slacīta daudzu nelaikā un nelikumīgi ķertu zivju asinīm. Tāpēc tūrists upes malā lašu laikā ir tas, kas šeit pietrūkst. Ciemiņu acu priekšā maluzvejnieki savaldās.
Ejot uz priekšu, upē ieraudzīsi pirmo sakrautu akmeņu rindu, tad zināsi, ka esi vietā, kur agrāk darbojusies pārceltuve starp abiem Ventas krastiem. Nonākot galā, uzkāp Veckuldīgas pilskalnā, kur, pēc dažu pētnieku domām, bijis gan kuršu zemes Bandavas centrs, gan 1230. gadā minētā kuršu karaļa Lamekina rezidence.
Binoklis, fotoaparāts ar objektīvu, kura parametri ir 200 un vairāk, ļaus ar bildēm pamatot jebkuru apgalvojumu, ko klāstīsi inspektoriem, novadpētniecības muzeja darbiniekiem, putnu draugiem vai sociālajos tīklos.

* Ja būsi pārvērtējis savas spējas un Ventmalas taka izrādīsies par sarežģītu, nesatraucies – ik pa gabaliņam redzēsi taciņas augšup. Tad dodies pa tām un baudi Ventas skaistumu no stāvkrasta malas, turpinot doties uz priekšu! Arī atpakaļceļam izvēlies taciņu, kas ved gar stāvkrasta malu, – tā ir viegli izejama, bet ne ar mazāk iespaidīgiem skatiem.

Kā veidojusies Venta?

Ventas senleja veidojusies, kūstot lēdājam, kura biezums bija divi kilometri un vairāk.

Milzīgas dubļu un sanesu masas gāzās pār zemi ne vien no vienas puses uz otru, bet arī no augšas uz leju. Atliek vien paurķēt ar kāju kādai peļķei noteci, lai spētu iedomāties to neticamo pārveidošanas spēku, ko sevī nes ūdens.
Ventas pamatā ir daudz senāki nogulumieži, tāpēc ieleja nav tik draudīgi plaša kā Gaujai. Pat ledāja ūdeņi dziļāk par dolomīta grunti nespēja tikt.
Ventai nav tik daudz atteku kā Irbei vai Ogrei. Iemesls – cietie gultnes ieži, pa kuriem ripināti lielāki un mazāki akmeņi šļūdoņa norīvētām malām. Paņemiet rokā oli no grants čupas un, pieskaroties tā gludenajām malām, padomājiet, cik daudz rīvēšanas un berzēšanas bijis nepieciešams, lai akmens šķembele norīvētos par apaļīgu gabaliņu.

Laikos, kad šļūdonis kusa, veidojās daudzu upes zivju iedaba – nārstot dzedrajās straumēs. Sākumā tas bija pašā ledāju pakājē. Kad tas atkapās, ceļu uz nārsta vietām nācās mērot arvien garāku un garāku. Kušana beidzās aptuveni pirms 10 000 gadiem, bet cilvēki Latvijā sāka parādīties pirms 9 000 – 7 000 gadiem. Tad upe jau bija mainījusi tecēšanas virzienu un barojās ne vairs no ledāja, bet no gruntsūdeņu avotiem un lietiem. Lielie pārmaiņu laiki bija beigušies, un, pateicoties savai konstrukcijai, Ventas krasti bija ļoti piemēroti laivošanai, kuģošanai, koku pludināšanai, zvejošanai un pārticīgai dzīvošanai.

Ventas raksturu Kuldīgā veido dolomīti. Tie ir rumbā un pamatā stāvajās krasta kraujās. Ja ir uzņēmība iet lejpus rumbas, krastos var viegli atrast dolomīta slāņus. Tos Venta spējusi uzlauzt. Neuzlauztie slāņi veido skaistu kāpi pa straumi lejpus tiltam. Kad ūdens dzidrs, tā labi redzama.

Kas dzīvo Ventā?

Dolomīts neitralizē ūdens skābos savienojumus, un tā ietekmē ūdens top dzidrs kā asara un slidens kā zutis zirņos. Tam var labi redzēt cauri, vien nepiemirstiet paķert polarizējošās brilles, neuzkrītošas krāsas apģērbu un vēlmi baudīt dabu nesteidzoties. Ja ceļotājam ir patiesa vēlēšanās sajust upes dzīvības ritmu, vispirms ir jālūko samazināt savu darbošanās tempu. Vērojot upi, var rasties daudzi stāsti, ko parasti pētnieki meklē dabas liegumos. Te tie ir, ne tālāk kā trīs kilometrus no Rātslaukuma: lašu un nēģu nārsts; lidojošās zivis vimbas un to kāzu dejas; gārņi; čurkstes; zivju dzenītis; viendienīšu izlidojumi un putni, kas ar tām mielojas; ūdeles un ūdrs; sapala vai karpas mutulis upē. To visu var ieraudzīt te, vien izvēlies pareizo laiku!
Ūdens virsma ļoti labi parāda šķēršļu, reljefa veidojumu un citu zivju slēptuvju atrašanos. Iztēlojies objektu, kas rada vilni, un tiksi pie zemūdens reljefa izpratnes!

Ja esi Ventas krastā, uzliec polarizējošās brilles un labu brīdi lūkojies straumē! Sevišķu uzmanību pievērs straujumiem ar oļainu grunti – tam, ko ūdens, pāri tekot, it kā vēdeklī spiež vai glauda. Tādas straumes ir upes dzemdību nami. To sezona sākas oktobrī, kad tās pēc vasaras dīkstāves uzrušina lašu vai taimiņu mammu spuras, veidojot berzes (Kurzemē sauktas par žvirām). Irdināšana turpinās ievziedu laikā, tad nārsto zivju brālēni nēģi un turpat blakus kāzas svin vimbas. Tāpēc arī straujteces ar oļainu grunti ir jāiekopj un jāsargā – tās dod upei dabas vērtību.
Upe – tā nav tikai ūdens. Pavēro upes grunti! Dzīvo bildi rada zāles, to puduri un tas, kā tās veido dzīvības slēptuves. Tās var būt kā paklājs, kā saliņas, kā straumē plīvojoša grīda. Ventas straume visspēcīgākā ir pavasaros. Smiltis, zāļu paliekas un kokus tā noparko sanesu malās un atstraumēs, tur tās veido pamatu no straujtecēm atšķirīgām dzīvotnēm.

Dabas vērošana

Ziemā ledus sasalšanas zīmējumi, straujākās vietas aizsalst vēlāk, veidojas plastiski ledus raksti. Ja ledus nav – cik augsts ir ūdens līmenis upē? Ir bijuši februāri, kuros rumba ir centimetrus desmit divdesmit augsta. Pavēro, ko upe nes! Pat parastai plastmasas pudelei ir savs stāsts par nokļūšanu upē. Ja jūti, ka tā sūdzas, aiznes uz pareizo konteineru!
Ja ilgstoši valda stiprs sals, veidojas vižņi – daudzviet tos sauc par sogām. Vižņi spriežās, salst, veļas un dambējas. Ļoti daudzas upju vietas tie iztīra un izvago pat jaudīgāk nekā palu ūdeņi.

Pavasarī palu maksimālo augstumu norāda ap kazenēm un citiem krasta šķēršļiem saķērušies zāļu pikuči. Atrodi tos!
Kad ūdens līmenis augsts, nirējdzīvniekiem bieži nākas sēdēt krastā ārpus drošajām slēptuvēm. Ūdens līmenim ceļoties, pret straumi ceļo migrējošās zivis. Daudzas no tām “cilājas”, maina gaisu peldpūslī vai vienkārši vingro. Iespējams, arī stumdās par labāko vietu zem saules. Vislabāk šo fitnesu vērot agros rītos.

Martā saulainās dienās no upes izlido pirmie upes kukaiņi – strautenes. Maija beigās pēc lietus to masveidā dara lielās viendienītes (ephemera danica?). Tad plunkšķ visa upe un pat kaijas un ķīri lidinoties uzlasa treknos kukaiņus, medījot lidojumā.
Pie rumbas lēkā zivis, straumēs medījot kukaiņus, lēkā lasēni un taimiņu jaunā paaudze. Šie jau pametuši nārsta rušekļus. Straumēs ievziedā nārsto upes nēģi, pāris nedēļas vēlāk – lēkātājas vimbas.

Vasarā viss zied, aug un attīstās. Putni pieklusuši, var izmantot jauno putnu pieredzes trūkumu un pavērot to darbības tuvāk. Ūdenī plēsoņas sevi nodod ar plunkšķiem. Sapali, mežavimbas, līdakas, asari – katrs no tiem medī pa savam. Un to var pieredzēt, ja nesteidzies. Mētras Ventas malā smaržo un plaukst. Labākais laiks to ievākšanai – ne uzreiz pēc lietus. Ko vākt? To, uz ko roka sniedzas. Vienīgie izņēmumi – latvānis un velnarutks.

Rudenī tumšie vakari, lašu un taimiņu kāzas ir uzmanības centrā. Ja ir optimāls ūdens līmenis, var redzēt tās lecam. Tas parasti ir septembra beigās vai oktobrī. Rudens zelts Ventas krastos iezveļ septembra beigās vai oktobra pirmajā nedēļā.