Alekšupīte

Īpašu šarmu Kuldīgas vēsturiskā centra pilsētvidei piešķir Alekšupīte. Tā sākas Pelču pagastā, Kurmāles paugurainē netālu no Upenieku dīķiem. Tās augštece barojas no meža avotiem, kas neļauj upei ziemā pilnībā aizsalt.

Alekšupīte, augštecē saukta arī Čūtene, Dzirnavupīte, Pelčupīte, vidustecē Sūre, Sūrupīte, lejtecē arī Alekša upīte, ir Ventas kreisā pieteka Kuldīgas pilsētas teritorijā.

Upītes gultnē dominē smilts un grants, taču konstatēti arī oļi un laukakmeņi.

Biežāk sastopamas sešas zivju sugas – asaris (Perca fluviatilis), bārdainais akmeņgrauzis (Barbatula barbatula), grundulis (Gobio gobio), līdaka (Esox lucius), platgalve (Cottus gobio), vēdzele (Lota lota), kā arī strauta nēģa (Lampetra planeri) kāpuri un dzeloņvaigu vēzis (Orconectes limosus). Upē dominē asari un grunduļi.

Kuldīgas pilsētas teritorijā upītes krasti lielākoties ir nostiprināti ar laukakmeņu krāvumiem vai mūriem, kas vietām ir krastiem cieši piegulošo ēku pamati vai cokolstāvu sienas.

Uz Alekšupītes izveidoti divi dīķi. Māras dīķis, domājams, uzpludināts 17. gadsimtā pilsētas dzirnavu vajadzībām, bet Dzirnavu dīķis – jau 13. vai 14. gadsimtā, kad tur iekārtotas pils dzirnavas. Šī dīķa aizsprosts ar slūžām uzcelts netālu no Alekšupītes ietekas Ventā, kur upītē ir 4,15 m augsts, un 8 m plats ūdenskritums. Tas ir augstākais dabīgais ūdenskritums Latvijā. Ziemās, kad ir bargāks sals, šeit veidojas leduskritums.