Ventas rumba

Ventas upe senāk bija ērts un drošs ūdensceļš, kas veicināja tirdzniecības attīstību. Savukārt Ventas rumba bija šķērslis, kas noteica nepieciešamību šajā vietā piestāt krastā, kur varēja pārkraut preces tālākai transportēšanai vai arī tirgoties uz vietas. Turklāt šis dabīgais šķērslis Kuldīgas teritorijas iedzīvotājiem ļāva kontrolēt ūdens satiksmi un tirdzniecību.

Pateicoties tranzīttirdzniecībai pa Ventu, 17. gadsimta otrajā pusē kā sauszemes tirdzniecības centrs Kuldīga pat esot pārspējusi Ventspili.

Ventas rumba ir platākais ūdenskritums Eiropā – 249 m. Taču rumbas platumu ietekmē ūdens līmenis upē, vidēji ūdenskritums ir no 200 līdz 250 metru plats, bet palu laikā sasniedz pat 270 metrus. Ūdenskrituma augstums ir no 1,6 līdz 2,2 metriem.

Ventas rumba ir aizsargājams ģeoloģisks un ģeomorfoloģisks dabas piemineklis, kas atrodas dabas liegumā Ventas ieleja.

Pavasarī virs Ventas rumbas novērojama unikāla dabas parādība – vimbām dodoties uz nārsta vietām augšup pa upi, tās cenšas pārvarēt ūdenskritumu, to pārlecot. Hercoga Jēkaba laikā un arī senāk Ventas rumbā tika ierīkoti grozi zivju ķeršanai, kuros zivis ieleca pašas. Tādēļ jau kopš seniem laikiem Kuldīga ir pazīstama kā pilsēta, kur zivis ķer gaisā.

Ventas izmantošana kuģošanai gadsimtiem ilgi saistās ar nebeidzamu cīņu par upes attīrīšanu no akmeņiem un kokiem un upes padziļināšanu. Tomēr lielākais šķērslis, protams, ir Ventas rumba. Pastāv virkne leģendu, ka kuģošanas nodrošināšanas nolūkā notikuši mēģinājumi iznīcināt šo ūdenskritumu.