Senais ķieģeļu tilts

Kuldīgas senais ķieģeļu tilts pār Ventas upi ir viens no Kuldīgas simboliem un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tilts ir trešais garākais ķieģeļu tilts Eiropā un otrs vecākais ķieģeļu velvju tilts Latvijā.

Droši zināms, ka jau 15. gadsimta sākumā Ventas krasti pie Kuldīgas bija savienoti ar tiltu, jo 1438. gadā Kuldīgas komturs ziņojis Vācu ordeņa virsmestram, ka sagruvušā tilta vietā pāri Ventai uzcelts jauns tilts.  Tas bijis koka tilts uz akmens balstiem. Ceļš uz pilsētu pār to gājis cauri priekšpilij. Tilta posms pie pils bijis paceļams. Ir vairākas versijas par šī tilta likteni. Viena vēsta, ka tas nodedzis 1615. gada pilsētas ugunsgrēkā.  Saskaņā ar otru versiju – 1615. gada Jaungada dienā tilta daļu aiznesusi straume. Hercogs Vilhelms licis to tūlīt pat atjaunot, tomēr 20. martā tiltu atkal aiznesuši palu ūdeņi. No tilta palikuši tikai mūrētie balsti.

Pilsēta dzīvojusi bez tilta veselus 259 gadus. Cilvēki šajā laikā Ventu šķērsoja pa trim brasliem vai izmantoja pārceltuvi. Viens brasls atradās virs Ventas rumbas, otrs – lejpus Alekšupītes ietekai Ventā, trešais – vairākus simtus metru lejup pa straumi. Taču pavasaros un rudeņos, kad straume bija pārāk spēcīga, Ventu šķērsot nebija iespējams. Piekļuvi ūdens šķērsošanas vietām nodrošināja nelielas ieliņas, kas tagad ir saglabājušās tikai kā taciņas, jo, tiklīdz radās iespēja upi šķērsot pa tiltu, tās zaudēja savu sākotnējo funkciju.

Gadsimtu gaitā Kuldīgas saimnieciskajā dzīvē aizvien pieauga zemesceļa uz Rīgu nozīme. 19. gadsimta pirmajā pusē tika izstrādāts projekts jauna tilta celšanai pār Ventu, bet tas palika neīstenots.

Ķieģeļu tilts pār Ventu būvēts 1873.–1874. gadā pēc cara laika ceļa satiksmes standartiem. Pēc projekta tilta platums bija paredzēts 35 pēdas, no tām brauktuve – 21 pēda un deviņas collas, savukārt ieplānotais tilta garums bija 538 pēdas. Platums tika piemērots tā laika transportlīdzekļiem – uz tā varēja izmainīties divas pretim braucošas karietes. Par tilta autoriem uzskatāmi inženieris Frīdrihs Staprāni (Friedrich Stapprani, 1837–1914) un arhitekts Oto Dīce (Otto Dietze, 1833–1890). Tilta galā marmora plāksnē iemūžināts arī tilta “izgādātāja” Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda vārds.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, krievu armija atkāpjoties uzspridzināja divus tilta laidumus pie labā krasta. 1926. gadā tilta daļas atjaunoja, izmantojot dzelzbetona konstrukcijas. 1958. gadā tilta bruģa segums tika pārklāts ar asfaltu. 2008. gadā tilts tika restaurēts tā senākajā izskatā.

Diennakts tumšajā laikā tilts tiek izteiksmīgi izgaismots.