Kuldīgas pils sarga namiņš

1700. gadā sākās Lielais Ziemeļu karš. 1701. gadā, karadarbībai tuvojoties Kurzemei, Kurzemes un Zemgales hercogistes reģents un vēlākais hercogs Ferdinands Ketlers pavēlēja no Kuldīgas pils 18 lielos vezumos aizvest greznumlietas, mēbeles, tapetes u. tml.. Pēc tam pilī pārmaiņus uzturējās gan zviedru, gan krievu karavīri, kas izlaupīja vēl atlikušās mantas. Pēc Lielā Ziemeļu kara pils vairs netika apdzīvota, līdz ar to netika veikti arī nepieciešamie remontdarbi un tā pamazām sabruka. 18. gadsimta beigās virspilskungs atļāva pils drupas izmantot kā akmeņlauztuves, ko iedzīvotāji arī aktīvi darīja. No pils iegūtie akmeņi 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā tika izmantoti gan Kuldīgas ēku celtniecībā, gan vesti uz citām vietām. Līdz 19. gadsimta vidum no agrāk varenās pils tikpat kā nekas vairs nebija palicis pāri.

Pēc Lielā Ziemeļu kara vienīgais pils iedzīvotājs bija sargs. Pēdējais pils sargs Bofemēls esot sūdzējies hercogam par pussabrukušo dzīvokli pilī un lūdzis atļauju izmantot mūru akmeņus, lai tās sētā uzceltu sev jaunu māju. Tas arī ticis atļauts un 1735. gadā jaunais pils sarga nams bijis gatavs.

Kā tipiskā 18. gadsimta ēkā pils sarga nama centrā atrodas apvalkdūmenis jeb manteļskurstenis – kādreizējā pavarda vieta. Ēka ir caurstaigājama, jo dūmenī var iekļūt gan pa ielas, gan pagalma durvīm. Kurinot krāsnis, dūmi vispirms ieplūst manteļskurstenī un tikai tad pa augšējo atveri izkūp gaisā.

18. gadsimtā ēkas joprojām galvenokārt cēla no koka, taču bija arī atsevišķas mūra ēkas. Pils sarga nams Pils ielā 4 ir tipisks 18. gadsimta mūra dzīvojamās ēkas piemērs.

18. gadsimta 30. gados namiņš nebija apdzīvots, tuvējo māju iemītnieki tur vārīja un mazgāja veļu. Pilsētnieku sarunās nelielā celtne ieguva nedaudz šausminošo Bendes namiņa nosaukumu. Šis apzīmējums, iespējams, cēlies no tā, ka šeit savulaik atradusies komturejas soda vieta. Pēckara gados ēku no bojāejas paglāba tas, ka Kuldīgas daiļamatniecības vidusskolas pedagogi un audzēkņi pievērsa tai uzmanību un meklēja naudu atjaunošanai, un nams nonāca pilsētas muzeja pārziņā. Pirmajā stāvā tika iekārtota ekspozīcija, augšstāvā dzīvoja muzeja darbinieki, darbojās aušanas pulciņš, vēlāk abos stāvos glabājās muzeja kolekcijas. Valstij atgūstot neatkarību, mainījās nama īpašnieki, un muzejam nācās telpas atbrīvot.

Ēka ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Ēka apskatāma tikai no ārpuses.